Mans stāsts
Kā tas sākās?
Elīna Jegorova I Dzimtas pētniece
Man ir liels prieks, ka esi šeit un vēlies izzināt bezgalīgo dzimtas pētniecības procesu kopā ar mani!
Manas dzimtas saknes ir Budbergā. Tagad mēs šo vietu zinām kā Budbergas ciemu Brunavas pagastā, Bauskas novadā, kur Latvija robežojas ar Lietuvu. Man zināmie senākie senči dzima tad, kad šī teritorija vēl bija Žečpospoļitas jeb Polijas-Lietuvas lielvalsts daļa. Jaunībā viņi piedzīvoja lielvalsts sadalīšanu, bet mazbērnus izauklēja, dzīvojot Kauņas guberņā Krievijas impērijas sastāvā. Savukārt mani vecvecāki dzima 19.gs. – 20. gs. mijā un ir no tās paaudzes, kura izauklēja mūsu Latvijas neatkarību, tā dāvājot saviem pēcnācējiem visvērtīgāko.
Jau aptuveni 16 gadus savu brīvo laiku vislabprātāk pavadu, izzinot senču dzīves līkločus, pētot laikmetu un notikumus, kuros viņi dzīvojuši. Šis ir bijis interesantu atklāsmju, skumju stāstu un skaistu atmiņu laiks.
Šī ceļa sākums, iespējams, ir mana vectēva Jāņa Pavāra un viņa sievas tēva (mana vecvectēva) Kārļa Augusta Piebalga sarunas, kurās klausījos būdama vien piecgadīgs meitēns. No sarunām, protams, itin neko neatceros un pilnīgi droši neko nesapratu. Tomēr jutos īpaši, jo man bija atļauts būt klāt un ar atvērtu muti klausīties pieaugušo sarunās par jaunību, kā man tika paskaidrots. Dzīve vectēva azotē bija mans “bērnudārza” laiks.
Varbūt, ka sākums ir pusaudzes gadi, kad kopā ar mammu ik pa laikam pāršķirstījām ģimenes albumus, pārrunājām iemūžināto un veicām pierakstus fotogrāfiju aizmugurē. Tie bieži vien papildināja to, ko bija jau pierakstījis mans vecvectēvs, tad vecmāmiņa un vēlāk mamma.
Kāds ir turpinājums?
Iespējas
Viss iepriekš minētais noteikti bija sākums, lai tad, kad tikos ar savas vecmāmiņas Elvīras Pavāres māsīcu Laimdotu Mustermani, es iegūtu dziļu interesi par dzimtas pētniecību. Klausījos interesantos nostāstus un lūkojām kopā foto albumus. Šajās sarunās daudz uzzināju, bet tikpat daudz man radās jautājumi, uz kuriem atbildes bija jāmeklē pašai, radot impulsu “rakt dziļāk”. Tolaik vēl nebija tik daudz internetā lasāmas informācijas, tamdēļ ar savas dzimtas vēstures izzināšanu strādāju uz vietas vēstures arhīvos gan mūsu zemē, gan Lietuvā. Rezultāts ieguldītajam laikam un pūlēm bija mūsu dzimtas tikšanās un, protams, tapa arī dzimtas koks 9 paaudzēs.
Es ticu, ka, realizējot sevi nodarbēs, kas sniedz vislielāko prieku, gūstam ne vien laimes sajūtu, bet ticu, ka tieši tādā nodarbē esam visproduktīvākie.
Tas, savukārt, ļauj vēl vairāk iepazīt sevi, veicinot nemitīgu kustību un attīstību. Man šāda nodarbe ir dzimtas pētniecība, un mans solis tuvāk attīstībai ir palīdzēt izzināt dzimtas saknes arī citiem!
Aicinu sekot man līdzi šajā ceļojumā, cerībā un vēlējumā, ka arī katrs no jums tajā atradīs ko vērtīgu un noderīgu!
Savas dzimtas vēstures izzināšana ir savas identitātes apzināšanās un apliecināšana.
Ieguvumi no dzimtas vēstures pētīšanas
Mana pieredze dzimtas pētniecībā
Tas ir kā interesants, izzinošs un neparedzamiem atklājumiem bagāts ceļojums.
Angļu rakstnieces Diānas Seterfīldas romānā “Trīspadsmitais stāsts” lasām : ” [..] Mūsu dzīve mums ir tik svarīga, ka tiecamies uzskatīt, ka mūsu stāsts sākas ar mūsu piedzimšanu. Sākumā nebija nekā, tad ES piedzimu. Taču tā nav. Cilvēka dzīve nav auklas gabaliņš, ko var nošķirt no citu cilvēku dzīves mezgla un izstiept. Ģimenes ir tīmekļi. Nav iespējams pieskarties vienai tās daļai, neizraisot vibrāciju pārējā. Nav iespējams saprast vienu daļu, neizprotot visu kopumu [..] “.
Mūsu saknes, mūsu sākums ir svarīgs, jo tā ir savas identitātes apzināšanās un apliecināšana.
Esam jaunā laikmetā, kad informatīvā pasaule ir tik intensīva kā nekad iepriekš. Mūsu ikdiena ir pakļauta jaunām tehnoloģijām, kas ievelk sevī, nemanot zogot mūsu laiku un mainot mūsu identitāti. Savas dzimtas vēstures izzināšana ir viens no lieliskiem veidiem, kā sev palīdzēt saglabāt līdzsvaru un stiprināt savu identitāti. Tā Tu spēcini arī savu piederību ģimenei, dzimtai un valstij.
Tas, ko Tu izzini, pētot savas dzimtas vēsturi, ir Tavas saknes šajā zemē. Mēs augam no saknēm un saknes mūs dara stiprus.
“[..] Vissvarīgākais, ko varat darīt savas ģimenes labā, iespējams, ir visvienkāršākais no visiem – izveidot spēcīgu ģimenes stāstu.[..]” – vienā no esejām “Stāsti, kas mūs saista”, raksta ASV rakstnieks Brūss Feilers. Šādi stāsti mums ir nepieciešami, lai dzīvotu un vieglāk pārvarētu izaicinājumus dzīvē. Krājiet un vairojiet zināšanas par sevi un savu ģimeni! Krājiet dzīves stāstus un dalieties tajos ar savu ģimeni un draugiem!
Sava pagasta, valsts un tautas vēstures iepazīšana.
Dzimtas vēstures pētīšana notiek līdztekus vēsturisko, sociālo, ekonomisko un politisko notikumu izzināšanai un izpratnei. Tu veido izpratni par notikumiem, apstākļiem, rīcības iemesliem u.c. attiecīgajā laikmetā, kurā dzīvojuši senči.
Neatkarīgi no tā, vai Tu strādāsi ar dokumentiem arhīvā, lasīsi 20. gs. sākuma periodiku, meklēsi dzimtas kapsētas, skatīsi foto liecības no senākiem laikiem vai apmeklēsi bibliotēkas, lūkojot novadpētniecības materiālus, Tu saskarsies ar pagātnes stāstiem un notikumiem, kas, iespējams, ir būtiski ne vien Tavas dzimtas vēsturē, bet arī plašākā sabiedrībā vai visas valsts vēsturē.
Bieži vien neizbēgami ir jāpēta notikumi plašāk, lai izskaidrotu kādu pavērsienu dzimtas vēsturē.
Jaunu draugu un zināšanu iegūšana.
Šobrīd ir daudz domubiedru grupu, kas apvieno ļaudis, kurus saista dzimtas pētniecība. Iesaistoties šajās grupās, to diskusijās, klātienes un neklātienes pasākumos, rodas jaunas iepazīšanās. Šādas grupas ir avots padomiem, idejām un iedvesmai.
Pētniecības process liek apgūt jaunas zināšanas, piemēram, vēsturē vai socioloģijā. Tas iemāca apgūt, sistematizēt un analizēt liela apjoma informāciju, uzlabo mūsu atminēšanās un koncentrēšanās spējas, kā arī sniedz daudz prieka un laimes brīžus.
Sāc savas dzimtas vēstures izzināšanu!
Dzimtas pētniecība var būt satraucošs un neizprotams process, ja neesi guvis iepriekšēju pieredzi vai nezināmā ir parāk daudz. Sazinies ar mani un noskaidro, kā varu palīdzēt izzināt Tavas dzimtas vēsturi!