Apvieno dzimtas pētniecības avotus un instrumentus
Sāc savas dzimtas pētniecību ar pozitīvu pieredzi
Pētniecības ceļā visvērtīgākais enerģijas avots – ģimene un dzimta, kā arī, sasniegtais soli pa solim. Visvērtīgākie instrumenti pētniecībā – laiks, pacietība, informācija, sistematizēts darbs, kā arī spēja iedziļināties un analizēt. Lai viss minētais savienotos harmonijā un sniegtu Tev ne vien rezultātu, bet arī patiku uz šo nodarbi, iesaku sākt ar pirmajiem svarīgākajiem soļiem.
Pirmie trīs svarīgākie soļi dzimtas pētniecībā
#1: LAIKA UN DARBU PLĀNOŠANA
Savas dzimtas vēstures izzināšana aizņem ļoti daudz laika. Tomēr šis darbs ne vien paņem laiku, bet arī emocijas, reizēm radot emocionālu pārslodzi. Lai tā nenotiktu – saplāno laiku – kad un cik laika atvēlēsi pētniecībai. Nav svarīgi, vai tā būs viena diena nedēļā, 2 h katru svētdienu vai viena diena mēnesī. Kad uzsāku savas dzimtas pētniecību, strādāju pat nakts stundās. Tas taču bija un ir tik aizraujoši ! Tomēr tā var ātri ‘izdegt’. Tikai pieredze man iemācīja plānot laiku.
Centies turēties pie plānotā. Strādā, nesteidzinot sevi. Es zinu, ka bieži ir grūti to ievērot, jo ziņkāre un atrastie ‘pavedieni’ nedod mieru. Tomēr atminies, ka šis pētīšanas process būs ilgstošs. Turklāt fokusa noņemšana no pētniecības, palīdz sakārtot tālākos soļus, savukārt laba deva lēnprātības šajā darbā palīdz fokusēties uz pētāmo.
Plāno ne vien laiku, bet arī darāmo. Ar katru reizi, ko veltīsi pētniecībai, to būs arvien vieglāk izdarīt, jo būs jau padarītais, no kā būs saprotami nākamie soļi, un darāmais “stāsies rindā”. Katru reizi, kad pētniecības darbā apstājies, piefiksē sasniegto rezultātu, lai pēc tam to atsākot, zini ar ko turpināt. Šis ieradums īpaši noderēs, ja gadās ieturēt ilgstošāku pauzi pētniecības procesā.
#2: SARUNAS AR CILVĒKIEM
Šobrīd, kad ir digitalizēti dažādi ģenealoģijas avoti, piemēram, baznīcu grāmatas un dvēseļu revīzijas, daudzi strauji uzsāk sava dzimtas koka izveidi. Tomēr dzimtas vēstures pētīšana ir daudz vairāk par tā izveidi. Turklāt arhīvu dokumenti un dzimtas koka izveide var gaidīt. Mans ieteikums – sāciet ar zūdošu, līdz ar ko visvērtīgāko avotu – tikšanās un sarunas ar cilvēkiem.
Es šo posmu dēvēju par mantojumu mutvārdos. Kas Tev un ģimenei par senčiem ir jau zināms? Pieraksti zināmus notikumus, kā arī nostāstus ‘viena tante teica…’. Pieraksti sarunas ar saviem vecākiem, vecvecākiem, radiem. Ja dzīvo senču dzimtajā pusē vai zini senču dzimto vietu, tad arī sarunas ar vietējiem ļaudīm var būt noderīgas. Esmu devusies uz dzimto vietu kapusvētkiem, lai satiktu ļaudis un aprunātos, vaicājot interesējošo.
Iesaku veikt sarunu audio ierakstus, protams, ja sarunā iesaistītie tam piekrīt. Tā Tu radīsi tīkamāku atmosfēru un būsi patīkams sarunas biedrs, nesteidzoties visu pierakstīt un nesadzirdēto pārprasīt. Ja sarunai ir audio ieraksts, tad noteikti pārveido to lasāmā tekstā. Piefiksē kad, kur un ar ko tikies.
Šo posmu, jo īpaši pētīšanas procesa sākumā, var raksturot šādi – Tu vēl nezini, vai to, ko Tu uzzināsi, ir vērts zināt. Tamdēļ, novērtē un fiksē pat šķietami nenozīmīgus faktus, kas vēlākos pētīšanas posmos var būt ļoti noderīgi un kļūt par saistošo pavedienu. Lielisks rosinātājs sarunām, kurās atmiņu pavedieni aizved ļoti tālu, ir fotogrāfijas.
Būtiskas ir sarunas ar visvecākās paaudzes ļaudīm. Mana kļūda, kad pirmo reizi tikos šādā sarunā, uzdevu jautājumu pēc jautājumu, neļaujot pabeigt iesākto stāstu, jo man taču tik daudz, ko jautāt! Jāļauj, lai stāsta. Jā, bieži vien, kāds ierosinājums stāstu noved līdz Tev šķietami neinteresējošai tēmai, bet nepārtrauc un ļauj stāstīt. Varbūt Tu uzzināsi to, ko nemaz nebūtu iedomājies vai nezinātu pajautāt. Atceries, ka svarīgākie nav Tavi jautājumi, bet tas, ko Tev stāsta. Ierosinājums sarunai jau būs pati tikšanās. Savus jautājumus vari uzdot pēc sarunas vai sagaidot, kad sarunas biedrs pabeidzis iesākto.
#3: JAU ZINĀMĀS INFORMĀCIJAS APOKOPOŠANA UN SAKĀRTOŠANA
Apkopo un izproti ģimenei / dzimtai piederošas liecības dokumentos un fotogrāfijās, tas ir ļoti vērtīgs avots uzsākot pētniecību, kā arī sarunās ar cilvēkiem.
Apkopo dažādus dokumentus, ko atrodi ģimenes ‘arhīvā’. Tie var būt izglītības dokumenti, īpašuma tiesību dokumenti, dzimšanas, miršanas un laulību apliecības vai kopijas, darba apliecības, darba grāmatiņas, dienasgrāmatas, vēstules utt.
Nozīmīgs informācijas avots ir fotogrāfijas. Apkopo tās un fiksē informāciju par attēlos redzamo, pierakstot to fotogrāfijas aizmugurē. Iespējams, ka Tavu radu foto albumos ir senču bildes, kas nav Tavā ģimenes albumā? Skenē, kopē un saglabā tādas fotogrāfijas. Centies ņemt līdzi fotogrāfijas, kad dodies tikties ar radiem vai citiem līdzcilvēkiem.
Piemēram, mūsu ģimenes albumā bija foto, kurā redzams (it kā) mana vecvectēva brālis Mārtiņš, skaisti saposies un ar kādu jaunkundzi pie sāniem. Nezināju ne vietu, ne laiku, ne daiļās jaunkundzes vārdu. Pateicoties tam, ka fotogrāfijas ņēmu līdzi tiekoties ar radiem, uzzināju gan jaunkundzes vārdu, gan notikumu un laiku. Atklājās, ka tā ir diena, kad laulājās mana vecvectēva otrs brālis. Esmu ieguvusi ne vien šo informāciju, bet arī kopiju no brīnišķīgas kāzu kopbildes, kurā redzami daudz ļaužu no manas dzimtas un jau pieminētais brūtes pāris.
Informācija, ko iegūsi būs gan par vecākiem, gan vecvecākiem utt. Līdz ar ko, tie būs vairāki cilvēki dažādās paaudzēs. Lai izzināto informāciju varētu produktīvi izmantot, būtiski to sakārtot. Kārtību nosaki pats, lūkojoties kā vislabāk orientējies lielā informācijas apjomā. Es izveidoju atsevišķu mapīti/failu par katru dzimtas pārstāvi, to pakāpeniski papildinot ar jauniegūto informāciju. Fiksē katra dokumenta avotu un laiku, kad to iegūsti.
Kārtība un vienota sistēma kā fiksē informāciju var šķist nebūtiska, kad informācijas apjoms ir neliels. Tomēr uzreiz ieviestā kārtība būtiski atvieglos Tavu darbu un sniegs ātrāku rezultātu dzimtas vēstures pētīšanā, kā arī būtiski ietaupīs laiku.
